>
* * *
Viena lietus lāse pār vēsu logu slīd,
Kāda smeldzīga asara dvēselē krīt…
Lietus lēnām un mierīgi līst,
Dvēselē sapņu puķe man vīst…
Lai līst,…lai līst,…lai līst…
Tā varbūt vieglāk esošas sāpes dzīst…
Un kādam būs grūtāk par to mani nīst…
Bet tā lēnām kaut kas manī iznīkst…

Vēl mazliet laiku apstādināt,
Un par prieku to Tev dāvināt…
Aizmirst sāpes, kas lielas,
Un dzīvot priekš jaunas nākotnes dienas…!!
Sākt daudz ko no gala,
Un nožēlu triekt ratā bezgala….

Jaunu sapni izsapņot varu,
Bet vai to šobrīd pareizi daru?!
Piekāpties un pielāgoties? Vai par jaunu iemīlēties?!
Vai labāk starp divām sadursmju pasaulēm svērties,
Un plašā brīnumā no jauna vērties…diendienā no tevis slēpties?!

Varbūt atliek vien noticēt tam, kas vēl būs,
Bet neticēt tam, ka viss apkārt man grūs un rūs…?!
Ar dedzīgu vēlmi pārvarēt apjukumu,
Un zaudēt slēptu izmisumu….
Jau sen daudz kas savādāks kļuvis,
Vecs sapnis lēnām sagruvis,
Bet jauns vēl never durvis,
Aiz apvāršņa lūkojas vien prāta burvis…

Ticu, ka ar savām jūtām (domām) skaidrībā tiksi,
Un kādā negaidītā brīdī arī man to manīt liksi….
Tik bez skumjām var gadīties, ka neiztiksim….
Un galu galā bezdibeņa malā vien paliksim….

* * *
Kā gribas, lai ilgojies beidzot Tu pats,
Lai burvīgs pret mani vēršas tavs skats,
Lai reizi pa reizei esi tu pats,
Un aizgriežas prom no mums sāpju rats….

Ar saplēstām stīgām vairs neskanēs dziesma,
Un apdzisīs pēdējā dvēseles liesma,
Caur skumjām uz laimi reiz atvērsies logs,
Un nebūšu Tev vairs kā nemitīgs slogs…

Diendienā vien dzīvoju savās domās,
Kaut viss reiz sadalās spēlmaņu lomās…
Bet sapņiem kad robežas izgaist bez pēdām,
Vien jāpaliek dzīvot ar savām bēdām…

Ar vēju prom aiznestas pēdējās lapas,
Un sirdī vairs neduras aizlauztas tapas…
Vairs negribu bārstīt es pārmetumus,
Un manīt tevī dusmu izvirdumus…
Vien klausīties izjūtu mistērijas,
Ne radīt draudīgas histērijas…

* * *
Pierādīt, ka labi iet,
Zināt to, ka nevar smiet,
Un negribēt vairs projām skriet…
Ar Tevi laimi izbaudīt nāku,
Tik nenozīmē tas, ka māku,
Kaut vienmēr kaut ko jaunu sāku,
Būs labi sirdsapziņai uzlikt vāku…
Ar aizlauztu cerību var neiznākt,
Par pāri darītu samaksāt,
Ar saprastu domu var nepietikt
Kaut ko no jauna piepildīt…
Ja vēl vajag mazliet sasildīt,
To gribēt ir pienākums noraidīt,
Lai vieglāk ir Tevi sagaidīt,
Citādu pustumsā ieraudzīt…

* * *
Prieku par padarītu,
Mazliet smieklu par nedarītu,
Sapni ar domām sapītu,
Miegu ar joni prom dzītu,
Skaistu ik katru rītu!
TEVI kā vīzijās tītu,
Es brīnumā sagaidītu un jauki pasmaidītu,
Tālu prom neaizraidītu,
Tik glāstos un skāvienos vītu
Un nākotnē vairāk iepazītu…
Vai tas nav par spītu?!
Nē, drīzāk par ikdienas mītu,
Par pagātni svaidītu,
Par mīļumu gaidītu…
Tik vien smaidītu, smaidītu, smaidītu…

* * *
Caur baltu pārslu lidojumu,
Gar miera ostas slidojumu,
Aiz loga sapņu ziedi mīt
Un nevar zināt, kas būs rīt,
Var līt, var līt, var līt…
Tik šovakar, lai krīt, lai krīt…

Nakts tumsa sažņaudz gaismas ceļu,
Kas aptver visu sniega deju,
Un krīt uz leju, leju, leju,
Bet es tik smeju, smeju, smeju
Un līdz tev šovakar es eju,
Lai teju, teju ķertu brīnuma feju…
Jau skreju, skreju, skreju…
Tik pagaidi, vēl neaizeju,
Vien ar vēju es to spēju,
Ko daudz reiz pati nevarēju,
Kaut brīžiem visu uzminēju,
Un šo to kādreiz neredzēju,
TEV vienmēr ticēt spēju…
Kāds atnesiet man tagad vēju!
To šobrīd pati nespēju…

* * *
Vēl tik brīvs un nevainīgs austošais rīts,
Tik nezināms un miglā tas tīts,
Ieklausies, vai dzirdi?!
Kāds klauvē tik dzidri,
Ar mīlas pilni sirdi,
Pie tukšuma loga it spirgti,
Un soļi aizejošie skan žirgti….
Ieklausies!!
Kliedzieni….tie vieni….
Čuksti un sirdsbals bailīgie puksti….
Tik klusi….aizver actiņas un dusi…..
Es pagriežos uz otro pusi….
Tik klusi…klusi……

* * *
Mēness lukturītis spīd,
Pa sniegbaltu taciņu kamanas slīd,
Un Tu pa baltu puteni apkārt klīd,
Vai gaidīt man Tevi tik rīt?!
Rau, debess pils torņa zvaigznīte krīt,
Un klusa vēlēšanās dziļi sirsniņā mīt,
To jūtu ik brīd….

Lai brīnuma izjūta dvēselē steidz līt,
Un neprāta domas steidz sapņus pīt,
Tos pārlaimes dzirkstošos kamolos tīt
Nelaimēm un brāzmām par spīt!!

* * *
Solījumi vējā palaisti,
Malduguņu dzirkstelēm skauti,
Gaismas un tumsības valstībā ierauti,
Ilgošanās zārdos sakrauti,
No skaudīgiem vārdiem grauti,
Ar kristāla sapņu lodītēm šauti,
Uz kreisās rokas mazā pirkstiņa uzmaukti
Gredzentiņi tik balti,
Sudraba pelēcības tie salti,
Puteņu puteņos malti,
Fantāzijas smēdē tie kalti,
Skan neprātā žilbinoši un falsi,
Izdzirdot apmāna balsi….

* * *
Sapnis pa sapnim apkārt klīst,
Nezināms izbrīns lejā līst,
Diendienā ieraudzīts brīnums vīst,
Iedomu pērles no virtenēm plīst….

Izsapņots neprāts,
Tas intuīcijas smeldzīgais sārts,
Baiļu izpausmēs sadragāts,
Tas gaistošs un maldinošs neprāts,
Kas nakts melnuma sapņos mākts,
Prom no izmisuma bezdibeņa vākts,
Par neticību un meliem tas rāts,
To izskaidrot var tikai saprotošs prāts,
Kas ir šis brīnums tāds,
Kas ir šis nezināmais kāds!!

* * *
Debešķīgi skaisti,
Kā vējā palaisti,
Kā nejēdzīgi slaisti
Brāzmainie domu ērmi
Un sametas pēkšņi tik šķērmi
Tā tu biji,
Tā tu redzēji,
Tā tu dzirdēji, smēji,
Skumjas asaras lēji,
Pāri galaktikām apsmieklu sēji
Tik spēji
Kā dienvidu gaistošie vēji….
Bez pieturas punkta uz ēnas,
Klusi lēnas….